Pēc viņa (manas) vismaz šķita, ka viņš ir vientuļš (cits) ļaudīm.
(Šis) cilvēks lielākoties bija viens, kaut arī strādāja kolektīvā. Viens no rīta, viens pēc darba, viens vakarā.
Cilvēkam bija radinieki, (tas) dzīvoja Rīgā, (cits) pilsētās, bet (tas) pat dzīvoja tajā pašā mājā.
Vecākos vai garākās brīvdienās, tāpēc (viņš) patiesībā nejutās vientuļš.
Tad uzaudi teica, ka cilvēks ir jocīgs un (tas) nav draugu, jo pie (tā) nevar aiziet nekad (jebkurš) diennakts laikā un izkratīt sirdi vai pajautāt (kaut ko).
Tomēr (šis) cilvēku uzskatīja par laipnu, jo satiekoties (viņš) vienmēr uzsmaidīja.